Jeļena Privalova-Epšteina

Jeļena Privalova-Epšteina

Jeļena Privalova-Epšteina

Esmu dzimusi Orenburgā 1982. parastā proletariāta ģimenē. Mana māte vienmēr ir centusies nodrošināt mums labu izglītību. Tāpēc viņas alga parasti tika iztērēta par mūsu ārpusskolas izglītību – es un mana vecākā māsa nodarbojāmies dejošanu un mūziku, un mūsu brālis bija liels boksa fans. Pat grūtajos deviņdesmitajos, kad mums visiem bija problēmas ar ienākumiem, mani vecāki turpināja ieguldīt mūsu nākotnē…

Beigusi mūzikas skolu, es devos uz Orenburgas mūzikas koledžu. Es biju ļoti laimīga, lai varēju sastrādāties ar labākajiem skolotājiem tur – Raisu Kravčenko (teorētiskajās lekcijās) un Irinu Ķiskunovu (klavieres). Tajā laikā ērģeles manā dzimtajā pilsētā nebija, bet pat tad man patika šī mūziku. Es nevarēju iedomāties, ka reiz es varētu kļūt par ērģelnieci. Es gribēju studēt labākajā krievu mūzikas augstskolā – Maskavas konservatorijā. Es biju domājusi, ka man nebija pietiekami daudz prasmju iekļūšanai klavieru nodaļā, un tāpēc es nolēmu upurēt iespējamo karjeru un iestājos muzikoloģijas nodaļā. Tomēr pēc pāris gadu studijām konservatorijā, es sapratu, ka muzikoloģija ir laba, bet man bija nepieciešama skatuves māksla. Izrādījās, ka ir iespējams apmeklēt dažas papildus ērģeļu nodarbības. 21 gada vecumā es sāku spēlēt savu sapņu instrumentu..

epe32007.gadā absolvēju Maskavas konservatorijas muzikoloģijas nodaļu un 2008. gadā ērģeļu nodaļu, un tad es sāku pēcdiploma pētījumu par ērģelēm. Man bija iespēja attīsties profesionāli pie izcila krievu ērģelnieka- Alekseja Ševčenko. Tad jau es biju 29 gadus veca. Man izdevās strādāt dažādos virzienos: biju žurnāliste izdevniecībā Burda, stiliste, menedžere slavenam krievu fotogrāfam, direktore kamerorķestrim, vadītāja PR jomā, un pat strādāju Kultūras ministrijas mūzikas nodaļā, un arī teātra festivāla “Zelta maska” padomē. Veiksmīgi noorganizēju un vasaras festivālu “Ērģeļu naktis Kuskovā. “. Savos 29 gados es sapratu, ka man vajadzētu mainīt savu dzīvi un nodoties tikai koncertēšanai, pilnībā atsakoties no administrēšanas darbiem. Pretējā gadījumā man būtu jānodarbojas tikai ar administrējošajiem darbiem.

Šajā periodā es sāku mācīties 6-8 stundas dienā, lai es varētu ievērojami palielināt savu repertuāru. Es piedalījos vairākos lielos ērģeļmūzikas konkursos, kā arī piedalījjos izcilu ērģelnieku meistarklasēs Vācijā. Es zināju, ka man vēl daudz jāmācās.

epe1Drīz es pārcēlos uz Latviju (mans vīrs ir no Rīgas). Tad es jau jutos pārliecināta par savu profesionalitāti un man nebija grūti man pievienoties ērģeļmūzikas videi. Latvijā ir daudz ērģelnieku, bet vēl jo vairāk ērģeļu! Es domāju, ka nav tādas valsts pasaulē, kur tik daudzu ērģeļu (aptuveni 300) uz tik nelielu cilvēku skaitu! Pie tam gandrīz visas no tām ir vēsturiskas. Var teikt, ka tā ir ērģelnieku paradīze! Piemēram, vienas no lielākajām ērģelēm Eiropā – slavenās Rīgas Doma ērģeļes, un vēl lielākās Sv. Trīsvienības baznīcas ērģeles Liepājā. Visas pasaules ērģelnieki tiecas spēlēt uz šīm ērģelēm. Tagad tās ir pieejamas arī man … Mana kolēģe Kristīne Adamaite man ieteica Doma baznīcai. Tieši tāpēc viņai ir bijusi tieša ietekme uz manas karjeras attīstību Latvijā. Kristīne ir lieliska ērģelniece! Viņa veiksmīgi spēlē daudzas solo un ansambļa programmas.

2014. novembrī, kopš gadu dzīvojusi Latvijā, mani uzaicināja uz baznīcu Sv. Paula baznīcu. Mācītājs Dirts ar entuziasmu uzņēma visas manas idejas. Tāpēc es uzstājos ar solo koncertiem baznīcā vienu mēnesi. Bija arī viens koncerts bērniem, kurā es stāstīju par ērģelēm un iepazīstāju bērnus ar ērģeļmūziku. Šie koncerti tika bija domāti ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem, kuri iepriekš nekad nebija redzējuši ērģeles. Viņi nebija arī redzējuši klātienē, kā tā tiek spēlēta, ka pastāv dažādi reģistri.. Nesen es vadīju līdzīga formāta pasākumu cilvēkiem ar invaliditāti. Tas bija Sašas Pavlovskas lūgums (viņa nesen ir pārcēlusies uz Latviju un viņa strādā par sociālo darbinieci). Šāda formāta koncertu ir grūti noorganizēt Krievijā. Lielākā daļa no ērģelēm ir koncertzālēs, kurās ir ļoti liela īres maksa, tāpēc visi projekti uzreiz kļūst komerciāli. Latvijā ir cita situācija. Gandrīz visi iabdarības koncerti. Tāpēc dažreiz es sev vaicāju, vai es varu ar to nopelnīt vai visiem maniem ienākumiem būs jānāk tikai no koncertturnejām. Atšķirībā no saviem kolēģiem un draugiem-mūziķiem, es netiecos kļūt par skolotāju. Mani interesē solo koncertēšana. Tomēr es spēlēju arī ansambļos. Es esmu priecīga, ka mana draudzene Irina Vilegžaņina, čelliste, arī ir pārcēlusies uz Rīgu. Regulāri koncertējam dažādās baznīcās kopā ar Irinu. Dažreiz es domāju par savu administrācijas darbu turpināšanu šeit Latvijā. Piemēram, lai organizētu kādu festivālu, bet vienmēr ir kaut kas tāds, kas mani aptur.. Es saprotu, ka es varu tērēt savu laiku, jo man ir stingri jāievēro izvēlētais ceļš.

Comments

comments